Insulīns un insulīna rezistence

Kas ir insulīns?

Insulīns ir hormons, ko ražo mūsu aizkuņģa dziedzeris.

Insulīns nodrošina asinīs esošās glikozes (cukura) iekļūšanu ķermeņa šūnās tādējādi nodrošinot tās ar enerģiju.

Insulīns ietekmē arī tauku un olbaltumvielu vielmaiņu – palīdz sadalīt taukus vai olbaltumvielas enerģijas iegūšanai.

Respektīvi – insulīns regulē cukura līmeni mūsu asinīs – ja glikozes (cukura) līmenis asinīs paaugstinās, aizkuņģa dziedzeris ražo vairāk insulīna, lai šūnas varētu absorbēt vairāk glikozes un glikozes daudzums asinīs līdzsvarotos.

Ja insulīna līmenis ir pārāk zems vai arī ķermeņa šūnas nereaģē uz insulīnu tik efektīvi, kā vajadzētu (insulīna rezistence) – cukura līmenis asinīs paaugstinās.

Neliela cukura līmeņa paaugstināšanās asinīs parasti nerada bažas, jo to var salīdzinoši viegli ārstēt, vai arī tas atgriežas normālā stāvoklī pats no sevis. Tomēr hiperglikēmija var būt potenciāli bīstama, ja cukura līmenis asinīs ir augsts ilgstoši vai arī tas kļūst ļoti augsts.

Ļoti augsts cukura līmenis asinīs var izraisīt tādas dzīvībai bīstamas komplikācijas kā, piemēram:

• Diabētiskā ketoacidoze (DKA) – asiņu paskābināšanās, ko rada augsts ketonvielu līmenis;
• Hiperosmolārs hiperglikēmiskais stāvoklis (HHS) – smaga dehidratācija, ko izraisa ķermeņa mēģinājums atbrīvoties no liekā cukura.

Kas ir insulīna rezistence?

Insulīna rezistence ir ļoti izplatīts stāvoklis, tomēr tā izplatība pieaugušo vidū dažādās valstīs ir atšķirīga un svārstās no apmēram 15,5% Eiropā līdz ap 46,5% Venecuēlā.

Insulīna rezistence (pazīstama arī kā pavājināta jutība pret insulīnu) ir stāvoklis, kad ķermeņa šūnas (muskuļu, tauku, aknu utt., šūnas) nereaģē uz insulīnu tā kā vajadzētu.

Tas ir ļoti komplicēts process un normālos apstākļos tas darbojas sekojoši:

1. Ogļhidrāti gremošanas traktā tiek sadalīti līdz vienkāršajiem cukuriem;
2. Cukurs nonāk mūsu asinsritē, cukura līmenis asinīs paaugstinās un aizkuņģa dziedzerim “tiek dota komanda” izdalīt insulīnu;
3. Insulīns palīdz cukuram no asinīm iekļūt ķermeņa šūnās, kur tas tiek izmantots enerģijas iegūšanai;
4. Insulīns arī dod signālu aknām, lai tās uzglabā asinīs esošo cukuru vēlākai lietošanai;
5. Cukura līmenis asinīs pamazām samazinās un aizkuņģa dziedzerim “tiek dota komanda” samazināt insulīna izdalīšanu;
6. Zemāks insulīna līmenis dod aknām signālu atbrīvot uzkrāto cukuru – cukura līmenis asinīs paaugstinās un šūnām atkal ir pieejama enerģija, pat ja Jūs kādu laiku neesat ēdis.

Taču šī, ļoti sarežģītā, sistēma ir salīdzinoši trausla un var gadīties, ka:

• Asinsritē regulāri nonāk pārāk daudz cukura (Jums ļoti garšo saldinātie dzērieni, paku sulas un citi ultra apstrādātie produkti);
• Aizkuņģa dziedzeris izdala arvien vairāk insulīna, lai šūnas varētu absorbēt (un aknas uzkrāt) visu asinīs esošo cukuru;
• Laika gaitā šūnas uz insulīnu reaģē arvien vājāk – lai absorbētu to pašu cukura daudzumu ir nepieciešams arvien vairāk insulīna;
• Lai palīdzētu šūnām absorbēt cukuru, aizkuņģa dziedzeris cenšas ražot arvien vairāk insulīna;
• Galu galā aizkuņģa dziedzeris vairs nespēj saražot nepieciešamo insulīna daudzumu, un cukura līmenis asinīs turpina pieaugt.

Liels cukura daudzums asinīs ir ļoti kaitīgs ķermenim, un tāpēc tas pēc iespējas ātrāk ir jāpārvieto uz šūnām vai jāuzglabā aknās un muskuļos.

Kad visas “krātuves” ir pilnas, aknas nosūta lieko cukuru uz tauku šūnām kur tas tiek uzkrāts kā ķermeņa tauki.

Tā veidojas liekais svars.

Un, kas ir vēl nopietnāk – tiek radīti priekšnoteikumi prediabēta un 2. tipa cukura diabēta attīstībai.

Kas izraisa insulīna rezistenci?

Nav skaidrs, kas tieši izraisa insulīna rezistenci un prediabētu un, lai gan insulīna rezistence var būt arī cilvēkiem ar normālu svaru – liekais svars (īpaši ap vidukli) un fiziskās aktivitātes trūkums šobrīd tiek uzskatīti par galvenajiem riska faktoriem.

Zināmie iegūtās insulīna rezistences cēloņi:

• Pārmērīgs ķermeņa tauku daudzums. Tiek uzskatīts, ka aptaukošanās, īpaši viscerālie tauki, ir galvenais insulīna rezistences cēlonis. Ja Jūsu vidukļa izmērs ir 40 collas (101,6 cm) vai vairāk vīriešiem un 35 collas (88.9 cm) vai vairāk sievietēm – Jums ir paaugstināts insulīna rezistences risks. Tas tiek saistīts ar faktu, ka vēdera tauki izdala hormonus un citas vielas, kas var veicināt ilgstošu iekaisumu kas, savukārt var izraisīt insulīna rezistenci;
• Mazkustīgs dzīvesveids. Fiziskās aktivitātes padara Jūsu ķermeni jutīgāku pret insulīnu un veido muskuļus. Jo vairāk muskuļu – jo vairāk cukura tie patērē un var absorbēt/uzglabāt. Fiziskās aktivitātes trūkums izraisa pretēju efektu un var izraisīt insulīna rezistenci. Turklāt mazkustīgs dzīvesveids parasti ir saistīts ar svara pieaugumu, kas arī var veicināt insulīna rezistenci;
• Ultra apstrādāti pārtikas produkti ar augstu ogļhidrātu un piesātināto tauku saturu daudzos pētījumos tiek tiešā veidā saistīti ar insulīna rezistenci. Šie pārtikas produkti organismā tiek ātri pārstrādāti un tajos esošie ogļhidrāti izraisa strauju cukura līmeņa paaugstināšanos asinīs. Tas rada papildu slodzi aizkuņģa dziedzerim un tas, laika gaitā, var izraisīt insulīna rezistenci;
• Daži medikamenti. Piemēram – steroīdi, daži asinsspiediena medikamenti, noteiktas HIV ārstēšanas metodes u.c.

Citi insulīna rezistences cēloņi:

• Hormonālie traucējumi. Mūsu ķermeņi ražo simtiem hormonu, kas koordinē dažādas mūsu ķermeņa funkcijas. Ja to darbība kaut kādā veidā tiek traucēta – sistēma vairs nestrādā tā kā paredzēts, kas, savukārt var ietekmēt to, cik labi mūsu ķermenis izmanto insulīnu;
• Ģenētika. Pastāv daži iedzimti ģenētiski stāvokļi, kas var izraisīt insulīna rezistenci. Piemēram:
  • A tipa insulīna rezistences sindroms – reta slimība, kurai raksturīga smaga insulīna rezistence, ko izraisa insulīna receptoru signālu defekti.
  • Rabsona-Mendenhola sindroms – reta ģenētiska slimība, ko raksturo augšanas aizkavēšanās, zemādas tauku trūkums, patoloģiska glikozes homeostāze …
  • Donohue sindroms – ārkārtīgi reta ģenētiska slimība, kuru raksturo smaga insulīna rezistence, pirmsdzemdību augšanas ierobežojums un pēcdzemdību augšanas mazspēja un attīstības kavēšanās …
• Citi iedzimti apstākļi, kas var izraisīt insulīna rezistenci:
  • Miotoniskā distrofija – muskuļu distrofijas forma, kas ietekmē muskuļus, acis un endokrīnās sistēmas orgānus, tostarp aizkuņģa dziedzeri. Muskuļu jutība pret insulīnu ir samazināta par aptuveni 70%;
  • Alstrema sindroms – reta iedzimta slimība, kurai ir raksturīgs progresējošs redzes un dzirdes zudums, paplašināta kardiomiopātija, aptaukošanās, 2. tipa diabēts un īss augums;
  • Vernera sindroms – reta progresējoša slimība, ko raksturo neparasti paātrināta novecošanās (progērija);
  • Iedzimta lipodistrofija – stāvoklis, kad ķermenis pareizi neizmanto un neuzglabā taukus.

Kāda ir atšķirība starp insulīna rezistenci un paaugstinātu jutīgumu pret insulīnu?

Insulīna rezistence un jutība pret insulīnu ir cieši saistītas – ja Jums ir insulīna rezistence, Jums ir zema jutība pret insulīnu.

Un otrādi, ja esat jutīgs pret insulīnu, Jums ir zema insulīna rezistence.

Respektīvi – insulīna rezistence ir kaitīga Jūsu veselībai, bet paaugstināta jutība pret insulīnu ir labvēlīga.

Kāda ir atšķirība starp insulīna rezistenci un diabētu?

Īslaicīga vai hroniska insulīna rezistence var attīstīties jebkuram.

Ja to neārstē vai nevar ārstēt, tad hroniska insulīna rezistence laika gaitā var izraisīt prediabētu (glikozes līmenis asinīs ir augstāks par normālo, bet nav pietiekami augsts, lai to diagnosticētu kā diabētu) un pēc tam 2. tipa diabētu, kas ir visizplatītākais diabēta veids.

2 tipa diabēts rodas, ja aizkuņģa dziedzeris neražo pietiekami daudz insulīna vai arī Jūsu ķermeņa šūnu jūtība pret insulīnu samazinās (insulīna rezistence), kā rezultātā palielinās glikozes līmenis asinīs.

1 tipa diabēts rodas, ja Jūsu ķermeņa imūnsistēma nezināma iemesla dēļ uzbrūk insulīnu ražojošajām šūnām un tās iznīcina. 1. tipa diabēts ir hroniska, autoimūna slimība, un cilvēkiem, lai izdzīvotu, ir jāinjicē sintētiskais insulīns.

1 tipa diabētu neizraisa insulīna rezistence, tomēr tiem, kas ar to slimo var attīstīties insulīna rezistence – kad viņu ķermeņa šūnas slikti reaģē uz injicēto insulīnu.

Gestācijas diabēts ir īslaicīga diabēta forma, kas var rasties grūtniecības laikā (insulīna rezistenci izraisa placentas ražotie hormoni). Gestācijas diabēts izzūd pēc bērna piedzimšanas. Gestācijas diabēts tiek diagnosticēts aptuveni 3% līdz 8% grūtnieču.

Diabēta diagnosticēšanai parasti izmanto asins analīzi, kas parāda vidējo cukura līmeni asinīs pēdējo trīs mēnešu laikā (glikozētā hemoglobīna A1c (HbA1c) tests):

• A1c līmenis zem 5,7% tiek uzskatīts par normālu;
• A1c līmenis no 5,7% līdz 6,4% tiek uzskatīts par prediabētu;
• A1c līmenis 6,5% vai augstāks divos atsevišķos testos norāda uz 2. tipa cukura diabētu.

Kādi ir insulīna rezistences simptomi?

Ja Jums ir insulīna rezistence, bet aizkuņģa dziedzeris var to kompensēt palielinot insulīna ražošanu – visticamāk, nekādu simptomu nebūs.

Ja Jūsu aizkuņģa dziedzeris nespēj ražot pietiekami daudz insulīna, cukura līmenis Jūsu asinīs paaugstināsies (hiperglikēmija) un tad var parādīties sekojoši simptomi:

• Paaugstināta slāpju sajūta;
• Bieža urinēšana;
• Paaugstināts izsalkums;
• Neskaidra redze;
• Galvassāpes;
• Maksts un ādas infekcijas;
• Lēni dzīstoši griezumi un čūlas.

Daudziem cilvēkiem gadiem ilgi nav nekādu prediabēta simptomu, līdz tas attīstās par 2. tipa diabētu, tomēr dažiem var parādīties tādi simptomi kā:

• Tumšāka āda padusēs uz kakla vai cirkšņos (acanthosis nigricans);
• Nelieli ādas izaugumi;
• Redzes izmaiņas, kas var izraisīt ar diabētu saistītu retinopātiju.

Kā ārstē insulīna rezistenci?

Tādi insulīna rezistenci veicinoši faktori kā ģenētika un vecums nav ārstējami.

Tāpēc – dzīvesveida un uztura paradumu izmaiņas ir galvenās insulīna rezistences ārstēšanas metodes, kas ietver:

• Veselīgu un sabalansētu uzturu. Izvairieties no pārmērīga ogļhidrātu daudzuma (kas stimulē pārmērīgu insulīna ražošanu), ēdiet mazāk neveselīgos taukus un ultra apstrādātos produktus. Ēdiet vairāk dārzeņus, augļus, pilngraudu produktus, zivis un liesu mājputnu gaļu;
• Fiziskās aktivitātes. Regulāras vidējas intensitātes fiziskās aktivitātes palīdz palielināt glikozes patēriņu un uzlabot muskuļu jutību pret insulīnu. Viena vidējas intensitātes vingrinājumu sesija var palielināt glikozes uzņemšanu par vismaz 40%;
• Liekā svara samazināšana. Šis ieteikums vairāk attiecas uz insulīna rezistences profilaksi. Piemēram, viens pētījums atklāja, ka, samazinot lieko svaru par 7%, 2. tipa diabēta rašanos var samazināt par 58%.

Šīs uztura un dzīvesveida izmaiņas laika gaitā var:

• Palielināt šūnu jutību pret insulīnu;
• Samaziniet glikozes (cukura) līmeni asinīs;
• Pazemināt asinsspiedienu;
• Samaziniet triglicerīdu un ZBL (“sliktā”) holesterīna līmeni;
• Paaugstināt ABL (“labā”) holesterīna līmeni.

Medikamenti insulīna rezistences ārstēšanai

Lai gan pašlaik nav medikamentu, kas ārstētu tieši insulīna rezistenci, Jūsu ārsts var izrakstīt zāles saistīto slimību ārstēšanai, piemēram:

• Medikamentus asinsspiediena pazemināšanai;
• Metformīnu diabēta ārstēšanai;
• Statīnus ZBL holesterīna līmeņa pazemināšanai.

Nobeigumā

Insulīns ir būtisks izdzīvošanai.

Kamēr Jūsu aizkuņģa dziedzeris spēj ražot pietiekami daudz insulīna, lai kompensētu šūnu pavājināto reakciju uz insulīnu, glikozes līmenis asinīs paliks veselīgā diapazonā.

Insulīna rezistence ir sarežģīts stāvoklis, kas var ietekmēt Jūsu veselību vairākos veidos. Tā kā tam nav nekādu simptomu, līdz tas pārvēršas par prediabētu vai 2. tipa diabētu, labākais, ko varat darīt, lai novērstu insulīna rezistenci, ir saglabāt veselīgu svaru – regulāri vingrojot un ēdot veselīgu un sabalansētu uzturu.

Diemžēl ne visus insulīna rezistences cēloņus var novērst vai ārstēt. Un, lai gan dzīvesveida un uztura izmaiņas var palielināt jutību pret insulīnu un samazināt insulīna rezistenci, ne visi insulīna rezistences cēloņi ir atgriezeniski.

Insulīna rezistence var būt viens no galvenajiem daudzu hronisku slimību, tostarp 2. tipa diabēta, izraisītājiem, tāpēc – insulīna rezistences profilakse (novēršana) var būt viens no visefektīvākajiem veidiem, kā dzīvot ilgāk un veselīgāk.

Esiet aktīvi, ēdiet sabalansēti un esiet veseli!