Kāpēc uztura speciālistu ieteikumi atšķiras?

Vai kāpēc uztura zinātne ir tik mulsinoša un ēst veselīgi nav tik vienkārši, kā mēs vēlētos?

Dažādu dietologu un uztura speciālistu rakstu par visdažādākajām veselīga uztura tēmām ir ļoti daudz. Daudz konkurējošu teoriju. Viens pētījums apliecina kādu pieņēmumu, bet cits to pilnībā apgāž.

Un, no malas skatoties uztura zinātne var šķist kā kaut kas ļoti sarežģīts un/vai juceklīgs.

Es diezgan bieži dzirdu jautājumus:

  • Kāpēc tik daudz pretrunīgas informācijas?
  • Kāpēc tik daudz muļķību?
  • Kāpēc visu nevarat pateikt skaidri un vienkārši?
 

Respektīvi – cilvēki, kurus interesē veselīgs uzturs un fitness bieži ir neizpratnē – kam ticēt? Un vispār, kas tad īsti ir veselīgi un kas nav?

 

Kāpēc tik daudz pretrunīgu ieteikumu?

Šis daudzo, konkurējošo ideju juceklis parāda zinātnes patieso skaistumu, jo zinātniska pieeja nozīmē apskatīt/pārbaudīt visas idejas un pieņēmumus. Tāpēc, ka to rašanās brīdī nav zināms cik pareizas vai nepareizas, labas vai sliktas tās ir.

Un katras pārbaudei ir nepieciešams laiks.

Un tieši tāpēc uztura zinātne dažkārt ir tik mulsinoša. Tai vēl nav bijis pietiekami daudz laika:

  • Makroelementu eksistence (tauki, ogļhidrāti un olbaltumvielas) tika atklāta tikai 19. gadsimta vidū;
  • Vitamīni tika atklāti tikai 20, gadsimta sākumā;
  • Pētījumi par uztura ietekmi pasaulē ar mazkustīgu dzīvesveidu un garšīgas, rūpnieciski apstrādātas un dažādām vielām “bagātinātas” pārtikas pārpilnību ir uzsākti tikai apmēram pirms 20 gadiem.
 

Zinātne vienmēr sākas ar apjukumu, strupceļiem, vilšanos un muļķībām – pirms tika izpētīta laika apstākļu veidošanās, cilvēki uzskatīja, ka viesuļvētras izraisa saniknotie vēja dievi.

Labs piemērs, kas parāda sākotnējo pieņēmumu/atziņu maldīgumu uztura jomā ir “labais” un “sliktais” holesterīns. Izrādās, ka ne jau augsts holesterīna līmenis izraisa aterosklerozi, bet, ka aterosklerozes veidošanās ir atkarīga no “labā” un “sliktā” holesterīna savstarpējās attiecības.

Un neskatoties uz to, ka šis jautājums ir noskaidrots – mēs joprojām dzirdam “ekspertu” stāstus par slikto holesterīnu, kas tiek pamatoti ar novecojušiem pētījumiem.

 

Uztura zinātne attīstās

Varbūt ne tik ātri, kā mēs vēlētos. Tomēr laika gaitā zinātniskā metode nošķirs graudus no pelavām un muļķīgu apgalvojumu kļūs arvien mazāk.

Tikmēr īss kopsavilkums par  galvenajiem iemesliem, kāpēc uztura zinātne dažkārt var būt mulsinoša un kam vajadzētu pievērst uzmanību izvērtējot ekspertu apgalvojumus.

 

Uztura zinātne vēl ir ļoti jauna

Salīdzinot ar ķīmiju, uzturzinātne vēl ir bērnu autiņos:

  • 1842. gads – pirmais veiksmīgais Skorbuta jeb Cingas ārstēšanas gadījums;
  • 19. gadsimta vidus – tiek atklāts, ka ķermenis iegūst enerģiju no taukiem un ogļhidrātiem;
  • 1902. gads – tiek publicēta “Atwater factors” – sistēma ar kuru aprēķina pārtikas produktos pieejamās enerģijas daudzumu;
  • 20. gadsimta sākums – tiek atklāti A, B, C, D, E, B5, B6, B3, K vitamīni un folijskābe;
  • 1970. gadi – tiek atklāta saikne starp mirstību no koronārajām sirds slimībām un ABL holesterīna līmeni.
 

Ja turpinām salīdzinājumu ar ķīmiju – uztura zinātne pagaidām vēl atrodas alķīmijas periodā.

 

Nepietiekams pētījumu finansējums

Lielākā daļa finansējuma tiek piešķirta dažādu slimību ārstēšanas, nevis profilakses pētījumiem.

Respektīvi – pētījumi tiek veikti, lai atbildētu uz jautājumu: “Kā mēs varam ārstēt šo slimību?”, nevis: “Kā būtu jāveido/jāmaina mūsu uzturs/dzīvesveids, lai proaktīvi mazinātu saslimšanas risku?”.

Piemēram, saskaņā ar U.S. National Institute of health datiem 2016. gadā pētījumiem uztura jomā tika veltīti tikai 4,6% no kopējā veselības pētījumiem atvēlētā budžeta.

Protams – sirds un asinsvadu slimības statistiski ir viens no lielākajiem priekšlaicīgas nāves cēloņiem. Bet aptaukošanās ir galvenais sirds un asinsvadu slimību riska faktors, kura iemesls, savukārt, ir neveselīgs uzturs.

Un šobrīd mēs jau puslīdz droši varam apgalvot, ka neveselīgs uzturs saīsina dzīvi vairāk nekā smēķēšana!

 

Ar uzturu saistītos pētījumus bieži finansē ieinteresētās personas

Finansējuma avots var ietekmēt pētījuma rezultātus. Piemēram, uz jautājumu – Vai saldinātie dzērieni var veicināt svara pieaugumu?

  • Ar “Jā” atbild 16,6% pētījumi, kurus finansē saldināto dzērienu ražotāji;
  • Ar “Jā” atbild 83,3% pētījumi, kurus finansē neatkarīgi avoti.
 

Tas nenozīmē, ka pētnieki krāpjas, respektīvi – iegūtie dati paši par sevi ir patiesi, bet pētījumu plānojums (dalībnieku atlase, metodika, datu apstrāde un interpretācija …) ir tāds, lai tas uzrādītu konkrētā finansētāja vēlmēm atbilstošu rezultātu.

 

Pārāk daudz mainīgo

Mūsu veselību ietekmē milzums faktoru un ir praktiski neiespējami konstatēt katra konkrētā faktora ietekmi, jo pat vislabāk kontrolētajā pētījumā ir grūti izolēt citu, Jūsu veselību ietekmējošo, faktoru sekas.

Rezultātā ir arī grūti pierādīt tieši kā veselību ietekmē katrs konkrētais faktors.

Dažos gadījumos pat dalība pētījumā pati par sevi var kļūt par mulsinošu mainīgo. Piemēram, zinātnieki lūdza cilvēkiem, kas parasti ēda brokastis, tās vairs neēst. Un cilvēkiem, kas parasti neēda brokastis, tās sākt ēst.

Un – abas grupas zaudēja svaru. Respektīvi – svara zudumu radīja uztura izmaiņas, nevis brokastu ēšana vai neēšana.

 

Liela daļa uztura pētījumu tiek veikti ar novērošanas/anketēšanas metodi

Pētījuma dalībnieki aizpilda anketas par viņu dzīvesveidu un ēšanas paradumiem. Tā ir problēma, jo:

  • Anketas tiek aizpildītas ar novēlošanos un cilvēki parasti neatceras ko un cik daudz ir apēduši. Vai Jūs variet pateikt ko ēdāt pagājušajā otrdienā? Tieši ko? Tieši cik daudz?
  • Cilvēkiem ir tieksme izlikties pareizākiem nekā viņi reāli ir.
 

Rezultātā rodas dīvainas (un bieži bezjēdzīgas) korelācijas (savstarpējā saistība). Piemēram, ka bioloģiskās pārtikas pārdošana ir saistīta ar autismu.

Jāņem arī vērā, ka saistība nav cēloņsakarība. Piemēram – Vai sarkanā gaļa izraisa sirds slimības un vēzi, vai arī cilvēki ar šīm slimībām ēd vairāk sarkano gaļu?

Pētījumā, kurā izmanto anketēšanu, nav iespējams ņemt vērā visus mainīgos lielumus, sekojoši – šāds pētījums uz šo jautājumu nevar atbildēt.

 

Mērījumiem vienmēr ir ierobežojumi

Pat uz tik vienkāršu jautājumu kā, piemēram, “Kā kalorijas ietekmē mūsu svaru?” ir grūti saņemt precīzu atbildi, jo:

  • Kaloriju skaits, kas tiek norādīts uz produktu etiķetēm un datu bāzēs ir neprecīzs. Kļūda var sasniegt pat 25%, ir pat fiksēti gadījumi ar 50% kļūdu;
  • Mūsu organisms neabsorbē visu ar pārtiku uzņemto enerģiju. Un nav standarta, tieši cik daudz enerģijas katrs no mums absorbē, jo mēs visi esam unikāli/atšķirīgi;
  • Kaloriju patēriņa/dedzināšanas aprēķini nav precīzi. Kļūda var būt robežās no 3-45%;
  • Jūsu uztura vēsture (piemēram, ievērotās ātrās diētas) un ķermeņa uzbūve ietekmē to, cik daudz enerģijas Jūs patērējiet.
 

Jūsu uzturs neietekmē Jūsu veselību uzreiz

Piemēram, lai noskaidrotu, vai sarkanā gaļa izraisa vēzi, pētījuma dalībniekiem vajadzētu 30 gadus dzīvot hermētiski noslēgtās kamerās (lai izslēgtu citu faktoru ietekmi) un ēst dažādus sarkanās gaļas veidus un dažādos daudzumos.

Jūs ziniet kādu, kurš zinātnes vārdā uz kaut ko tādu parakstītos?

 

Ir grūti noteikt cik lielā mērā uz Jums attiecas pētījumu rezultāti

Pat ja tiktu atrasti cilvēki, kuri zinātnes vārdā piekristu uz pilnīgu 30 gadu izolāciju – mēs joprojām nevarētu būt pārliecināti, ka pētījumu rezultāti būtu piemērojami attiecībā uz mums – visiem pārējiem.

Jo uztura pētījumu dalībnieki parasti neatbilst vispārējai populācijai.

Viņi bieži ir:

  • Jauni un pilnīgi veseli studenti, jo viņi dzīvo tuvu studiju laboratorijām, viņiem ir laiks, un viņiem ir nepieciešama nauda;
  • Slimi cilvēki, kuri cieš no tādām problēmām kā aptaukošanās, vielmaiņas traucējumi un/vai hipertensija, jo tās ir slimības kuras visbiežāk tiek pētītas;
  • Elites sportisti, kuru lieliskais fiziskais stāvoklis samazina mainīgo lielumu daudzumu un ļauj tiem stundām ilgi “mīt pedāļus” laboratorijā;
  • Dzīvnieki ar salīdzinoši īsu dzīves ilgumu – tāpēc tos ir ērti un lēti pētīt.
 

Un, pat ja pētījumu dalībnieki pilnībā reprezentētu kādu iedzīvotāju populāciju, rezultāti joprojām nebūtu piemērojami katram, jo:

  • Lielākā daļa cilvēku neatbilst vidējiem pētījuma rezultātiem (vismaz ne precīzi);
  • Vidējie rādītāji ir vispārināti. Piemēram, ja puse pētījuma dalībnieku uzrāda pozitīvu rezultātu, bet otra puse – negatīvu, tad vidējais rezultāts ir 0. Bet vai mēs varam ignorēt 50% pētījumu dalībnieku reakciju?
 

Pētījumu veikšana nav vienkārša, bet to rezultātu interpretēšana ir ļoti sarežģīta

Par jaunākajiem atklājumiem uztura zinātnē, tāpat kā par kārtējām modes diētām mēs vispirms uzzinām no plašsaziņas līdzekļiem.

Žurnālisti parasti nenodarbojas ar zinātnisko pētījumu veikšanu, viņiem nav profesionālo zināšanu un viņi nav trenēti pētījumu rezultātu interpretēšanā.

Tas nozīmē, ka viņi bieži:

  • Var pārprast pētījuma rezultātus;
  • Var pārmērīgi pārspīlēt atsevišķu pētījumu rezultātus;
  • Neredz, kā atsevišķi pētījumi iekļaujas kopainā.
 

Katrs atsevišķs pētījums ir interesants, bet ne vienmēr būtisks un konkrētajā jomā nozīmīgs. Parasti tie atklāj tikai vienu niecīgu gigantiskas puzles gabaliņu un neredzot pārējo, secinājumi var būt maldinoši.

 

Nobeigumā

Kā redziet, pētījumi ir diezgan sarežģīta joma. Lai izdarītu pareizus secinājumus un atrastu cēloņsakarības ir nepieciešama pieredze un iedziļināšanās. Ar secinājumu sadaļas izlasīšanu vien nepietiek.

Uzticieties uzturas speciālistiem profesionāļiem, vēlams ar ilgu pieredzi un spējīgiem uzrādīt savu ieteikumu rezultātus ilgtermiņā.

 

Avoti:

National Institutes of Health: History of Congressional Appropriations, Fiscal Years 2000-2016

Financial Conflicts of Interest and Reporting Bias Regarding the Association between Sugar-Sweetened Beverages and Weight Gain

A Short History of Nutritional Science: Part 1 (1785–1885)

A short history of nutritional science: part 2 (1885-1912)

A short history of nutritional science: part 3 (1912-1944)

A Short History of Nutritional Science: Part 4 (1945–1985)

Gender, racial, and ethnic disclosure in NIH K-Award funded diabetes and obesity clinical trials

Metabolizable energy of macronutrients

Discrepancy between the Atwater factor predicted and empirically measured energy values of almonds in human diets

Adaptive thermogenesis in humans

Indirect calorimetry: methodological and interpretative problems

Validity of the assessment of dietary intake: problems of misreporting

Pastāsti ko Tu par šo tēmu domā

Seko man