Par bailēm – kas palīdz un kas traucē tievēt

Ilgu laiku dzīvoju ar šo nostādni – trenējos, ēdu pa gramiem, gadiem lasīju tik pretrunīgo informāciju internetā un baidījos no visa… No ēdiena, kas man patika. No tā, ka apēdīšu par daudz, ka  nepaspēšu paēst laikā, ka izlaidīšu kādu treniņu…Viss pēc saraksta….

Ja, kaut kas nesanāca pēc plāna, es gandrīz vai kritu panikā. Es nespēju ieklausīties savā organismā un neizpratu tā patiesās vajadzības.

Rezultāts? Tas protams izpalika. Kaut kāda neizprotama depresija mācās virsū. Tā bija liela kļūda.

Mani secinājumi pa šiem 30 gadiem, kopš nodarbojos ar sportu, ko tagad sauc par fitnesu:  mums jāsaprot, ka vispirms ir jāiepatīkas pašam pārmaiņu procesam, nevis rezultātam. Rezultātu jau mēs varam ieraudzīt salīdzinoši ātri, bet, ja tas viss process nebūs sirdij tīkams un baudāms, tad ātri vien “izdegsim” un rezultāts izzudīs. Kopš nopietni pievērsos profesionālajam sportam esmu izgājusi, izmēģinājusi daudz, ļoti daudz. Gan trenējoties līdz bezspēkam, gan ēdot (badojoties). Tas bija šausmīgi. Patiešām šausmīgi.

Fitnesā esmu kopš 18 gadu vecuma un mani visu dzīvi ir saistījis šis sports, kas ļauj savu ķermeni veidot pēc saviem ieskatiem, un tam nav vecuma ierobežojuma. Mana pieredzes bagāža ir milzīga. Es pati izvēlējos šo ceļu un šo dzīvesveidu. Izvēlējos uz visiem laikiem. Jo es taču nedzīvošu mūžīgās bailēs pārkāpt šo savu režīmu! Par prioritāti es izvēlos komfortu. Gan fizioloģisko, gan psiholoģisko. Trenējos es  – vienmēr ar “kaifu”. Man ļoti patīk tās fantastiskās sajūtas pēc treniņa. Patīk attīstīt savu ķermeni, izzināt tā spējas, izturības robežas un redzēt progresu. Patīk redzēt, kā mainās mans ķermenis gadu no gada. Un, ja, man kādu dienu nav noskaņojums, nav enerģijas trenēties, es neskrienu ar pieri sienā – es paņemu sev brīvdienu. Un otrā dienā varu trenēties ar dubultu atdevi. Un nav vairs to baiļu, ka es kaut ko daru nepareizi – un, tas ir galvenais, ko esmu ieguvusi.

Tieši tas pats ir ar ēšanu. Pieturos pie saviem veselīgas ēdienkartes pamatprincipiem, bet neieciklējos uz sīkumiem. Latviski runājot: neskaldu matus. Ja kaut ko ļoti sagribējās – apēdu un nestrostēju sevi par to: kas, nu, tagad būs? Ieklausieties savā organismā – tas pats pateiks priekšā, ko tam vajag.  Un tas, pats sev pāri nekad nenodarīs. Galvenais, neiet pret savu gribu. Un zināt mēru.

Jā, es zinu, tagad daudzi jautās – tātad, tas nozīmē, ka, ja, es gribu tos kaitīgos saldumus, es tos drīkstu, ja…? Varbūt pārsteigšu Jūs – jā, drīkstiet. Bet ticiet man, ja Jums tiešām ir vēlme pēc pārmaiņām savā ķermenī, ar laiku tā kāre pēc saldumiem pāries. Jums ļoti garšo piena šokolāde…bet ar laiku jūs sapratīsiet, ka tas nav tas, kas palīdzēs sasniegt mērķi, bet tieši otrādi – pēc smagajiem treniņiem – to apēdot, tā atmet Jūs atpakaļ (bet to taču jūs nevēlaties?) un tā vietā Jūs beigu beigās izvēlēsieties olbaltumvielām bagātu dzērienu vai ēdienu.

Nobeigumā gribu jums visām teikt – mīliet sevi, nedariet sev pāri, visā ievērojiet mērenību, līdzsvaru un rezultāts neizpaliks. Mūžīgā, cikliska, dažādu populāru ātro diētu ievērošana ne pie kā laba nenovedīs  – ticiet man, Jums to nevajag. Vajag nedaudz pamainīt sevī failiņus, un jūs redzēsiet, ka to visu variet arī Jūs! Un tas nav nemaz tik grūti!

Veiksmi Jums  visā!

Ar mīlestību Ineta