LV 
RU 
EN 
Visu vai neko domāšana tievējot vai kāpēc viena „kļūda” nav neveiksme
Šajā epizodē runāju par to, kā “visu vai neko” domāšana nemanāmi sabotē uztura un svara mērķus.
Jūs uzzināsiet:
• Kas īsti ir melnbalta domāšana.
• Kāpēc tai nav nekāda sakara ar gribasspēku vai disciplīnu.
• Kā perfekcionisms kavē Jūsu progresu.
• Praktiskus padomus, kā izmainīt domāšanu, ātri atgūtos un turpinātu virzīties uz priekšu
Šī epizode palīdzēs pārtraukt “sākt no jauna” ciklu un iemācīties turpināt — mierīgi, apzināti un ilgtspējīgi.
Ideāli tiem, kuri vēlas reālus, ilgtermiņa rezultātus.
Vai klausies:
Empātija un ēšanas ieradumi
Adams, C. E., & Leary, M. R. (2007). Promoting self-compassionate attitudes toward eating among restrictive and guilty eaters. Journal of Social and Clinical Psychology, 26(10), 1120–1144.
Pētījums pierāda, ka pretēji intuīcijai, tieši līdzjūtība pret sevi pēc “noraušanās” (nevis sevis šaustīšana) palīdz labāk kontrolēt apetīti un samazina emocionālās pārēšanās risku.
Kognitīvā terapija un domāšanas kļūdas
Beck, A. T., Rush, A. J., Shaw, B. F., & Emery, G. (1979). Cognitive Therapy of Depression. Guilford Press.
Fundamentāls darbs, kurā definēti kognitīvie kropļojumi (melnbaltā domāšana, katastrofizēšana u.c.) un izskaidrots, kā šie domāšanas modeļi ietekmē mūsu uzvedību un emocijas.
Svara atgūšanas psiholoģiskie faktori
Byrne, S. M., Cooper, Z., & Fairburn, C. G. (2004). Psychological predictors of weight regain in obesity. Behaviour Research and Therapy, 42(11), 1341–1356.
Pētījums, kas parāda, ka dihotomiskā jeb “viss vai nekas” domāšana ir viens no galvenajiem faktoriem, kas traucē saglabāt sasniegto svaru ilgtermiņā.
Stress, kortizols un tieksme pēc našķiem
Epel, E., et al. (2001). Stress may add bite to appetite in women: a laboratory study of stress-induced cortisol and eating behavior. Psychoneuroendocrinology, 26(1), 37–49.
Zinātniski pamato, kā stresa izraisītais kortizola līmeņa pieaugums liek smadzenēm meklēt mierinājumu augstas kaloritātes produktos (tā sauktā “comfort food” ēšana).
“What the Hell” efekts
Herman, C. P., & Polivy, J. (1975). Anxiety, restraint, and eating behavior. Journal of Abnormal Psychology, 84(6), 666–672.
Klasisks eksperiments, kas pirmo reizi identificēja “What the Hell” efektu — parādību, kad diētas ievērotāji pēc neliela “pārkāpuma” sāk ēst neierobežoti, jo uzskata, ka ir izgāzušies.
Polivy, J., & Herman, C. P. (1985). Dieting and binging: A causal analysis. American Psychologist, 40(2), 193–201.
Paplašina “What the Hell Effect” koncepciju un parāda, kā kognitīvie ierobežojumi veicina pārēšanās epizodes.
Stingra vs. elastīga uztura kontrole
Linardon, J., & Mitchell, S. (2017). Rigid dietary control, flexible dietary control, and intuitive eating: Evidence for their differential relationship to disordered eating and body image concerns. Eating Behaviors, DOI: 10.1016/j.eatbeh.2017.01.008.
Pētījums apstiprina, ka stingra kontrole veicina pārēšanos, savukārt elastīga pieeja (80/20 princips) ir saistīta ar veselīgākām attiecībām ar ēdienu un labākiem rezultātiem.
Westenhoefer, J. (1991). Dietary restraint and disinhibition: Is restraint a homogeneous construct? Appetite, DOI: 10.1016/0195-6663(91)90110-e.
Ievieš stingrās un elastīgās uztura kontroles nošķīrumu un parāda, ka elastīga kontrole ir saistīta ar labāku psiholoģisko un svara regulāciju.
Dihotomiskā domāšana un ēšanas traucējumi
Westenhoefer, J., et al. (1999). Validation of the flexible and rigid control dimensions of dietary restraint. International Journal of Eating Disorders, DOI: 10.1002/(sici)1098-108x(199907)26:1<53::aid-eat7>3.0.co;2-n
Pētījums, kas apstiprina saikni starp stingriem uztura noteikumiem un paaugstinātu tendenci uz nekontrolētu ēšanu.
Vairāk par šo tēmu lasi manā blogā:
>> Domāšanas kļūdas, kas traucē tievēt
>> Kāpēc es visu laiku “noraujos”?
>> Jo-Jo efekts
