Interesanti fakti par augļiem un dārzeņiem

Dārzeņos ir daudz vitamīnu, minerālvielu un šķiedrvielu, kas stiprina mūsu imūnsistēmu, regulē vielmaiņu un ļauj mums dzīvot veselīgāk un ilgāk.

Un, lai gan dārzeņi mums liekas visai parasti, ir daži diezgan interesanti fakti, kas tos varētu padarīt nedaudz interesantākus.

Paprika

Paprika ir auglis. Izklausās dīvaini?

Zinātnieki definē augļus kā auga daļu, kas attīstās no zieda un kam ir sēklas. Tas nozīmē, ka paprika un arī gurķi, baklažāni, ķirbji, olīvas u.tml. ir augļi.

Banāni

Banāni ir ogas, bet banānkoks – zāle, kas var sasniegt 15 metru augstumu.

Ogas tiek definētas kā auglis bez kauliņa, kas veidojas no viena zieda, kurā ir viena olnīca (ar olnīcu saprot zieda sievišķo daļu). Tas nozīmē, ka arī kivi un pat banāni ir ogas.

Banāniem ir dabiska antacīda iedarbība (neitralizē kuņģa skābi, paaugstinot kuņģa satura pH), tādēļ, ja Jūs ciešat no grēmām, mēģiniet apēst banānu.

Banānā, kā jebkurā ogā ir arī sēklas, bet tās ir tik niecīgas, ka mēs nemaz nepamanām.

Lielākā daļa savvaļas banānu nav ēdami, jo to iekšpusē ir daudz sēklu un tie ir ļoti mazi. Lai radītu tādus banānus, kādi tie ir šodien, bija nepieciešams tūkstošiem gadu ilgs selekcijas darbs.

Banāni dabiski ir nedaudz radioaktīvi, jo banānos ir kālijs (dabisks radioaktīvs izotops). Tas nav bīstami, jo radiācijas apjoms ir ļoti mazs – lai saņemtu nāvējošu devu mums īsā laika periodā būtu jāapēd ap 100 000 000 banānu.

Banānu šķiedru var izmantot papīra un auduma ražošanai. Audumu, kas izgatavots no banānu šķiedrām sauc par “bashofu” un Japānā to darina gadsimtiem ilgi. Šķiedras tiek iegūtas no banānkokiem un pēc tam austas kopā. Šis unikālais audums ir stiprāks par kokvilnu vai zīdu.

Cilvēka DNS ir par 50 procentiem identisks ar … banānu DNS.

Brokoļi

Lielākajai daļai cilvēku brokoļi nepatīk to rūgtenās garšas dēļ. ASV 41. prezidents Džordžs Bušs esot tik ļoti ienīdis brokoļus, ka aizliedzis tos pat ienest Baltajā namā.

Ja Jūs vēlieties samazināt holesterīna līmeni, tad brokoļus vislabāk ir ēst tvaicētus.

Neapstrādātos brokoļos ir savienojumi, kas cīnās pret vēzi.

Brokoļu daļa, ko mēs parasti ēdam, patiesībā ir ziedi, kas vēl nav atvērušies.

Brokoļu ziedos ir nedaudz vairāk barības vielu nekā kātos un lapās, kuras mēs parasti izmetam, ir dažas barības vielas, kas nav atrodamas ne kātos, ne ziedos.

Avokado

Avokado satur sēklas, tāpēc tie ir augļi.

Lai gan tajos ir daudz tauku, tie var palīdzēt pazemināt holesterīna līmeni. Avokado esošie tauki arī palīdz organismam absorbēt barības vielas no citiem produktiem, piemēram – tomātiem.

Kartupeļi

Baltos kartupeļus pirmie sāka audzēt indiāņi Andu kalnos (Dienvidamerika). Eiropā tie parādījās 1586. gadā, bet Ziemeļamerikā – 1719. gadā.

Eiropā kartupeļus sākumā audzēja kā dekoratīvos augus un gatavoja no tiem ievārījumu.

Kartupeļi ir ceturtā visvairāk audzētā kultūra pasaulē – vairāk tiek audzēta tikai kukurūza, rīsi un kvieši.

Kartupeļos ir salīdzinoši ļoti daudz kālija, kas mums ir nepieciešams, lai palīdzētu stiprināt muskuļus un kontrolēt asinsspiedienu. Kartupeļos nav tauku un tie ir labs vitamīnu un dzelzs avots. Kartupeļiem arī ir visaugstākais sāta indekss.

Lielākā daļa barības vielu kartupeļos atrodas tieši zem to plānās mizas – tāpēc tos iesaka vārīt ar visu mizu un mizot pēc tam, jau vārītus.

Ar mizu cepti kartupeļi ir arī labs šķiedrvielu avots.

Vidēja izmēra kartupelī ir 35 procenti no pieaugušam cilvēkam nepieciešamā C vitamīna daudzuma.

Kartupeļos ir tikai 20% cietvielu, pārējie 80% ir ūdens.

Vācieši ēd divreiz vairāk kartupeļu nekā amerikāņi.

Kartupeļu slimība “Late Blight” bija galvenais Īrijas kartupeļu bada cēlonis (Gorta Mór no 1845. līdz 1849. gadam). Lielā bada laikā aptuveni miljons cilvēku nomira un vairāk nekā miljons pameta valsti, izraisot valsts iedzīvotāju skaita samazināšanos par 20–25%, dažās pilsētās pat par 67%.

Tiek uzskatīts, ka frī kartupeļi Amerikā parādījās pateicoties Tomasam Džefersonam, kurš 1784. gadā no Francijas atveda frī kartupeļu recepti uz ASV.

17. gadsimtā Krievijas galmā kartupeļi esot pasniegti kā deserts. Pirms pasniegšanas tie esot vārīti un bagātīgi apkaisīti ar cukuru.

Kartupelis bija pirmais augs, ko audzēja kosmosā. 1995. gadā sēklas kartupeļi ar kosmosa kuģi Columbia tika nogādāti Starptautiskajā kosmosa stacijā (ISS). Rezultātā tika izstrādāta kartupeļu audzēšanas tehnoloģija, kas ļāva iegūt jaunu ražu ik pēc 40 līdz 50 dienām.

Tomāti

Tomātu dzimtene ir Dienvidamerika, kur acteki un inki tos kultivēja jau 700. g. p.m.ē. Eiropieši par tomātiem pirmo reizi uzzināja 16. gadsimtā un tie ātri kļuva populāri Vidusjūras valstīs, bet ziemeļvalstīs, īpaši Anglijā tos uzskatīja par skaistiem, bet indīgiem. 1774. gadā Dānijā izdotā dārzkopības rokasgrāmatā tie tika aprakstīti sekojoši: ” Šie augļi ir ārkārtīgi kaitīgi, jo padara trakus šo augļu lietotājus”.

Senajā Krievijā tomātus sauca par “trakajām ogām”.

Tomāti ir augļi, bet ASV ar likumu ir noteikts, ka tie ir dārzeņi. 1800. gados Ņujorkas ostā ar nodokli tika aplikti dārzeņi, bet ne augļi. Kāds importētājs, kurš vēlējās samazināt izmaksas, vērsās tiesā, sakot, ka viņa ievestie tomāti ir augļi. Lieta nonāca līdz pat Augstākajai tiesai, kas 1893. gadā nolēma, ka “parastajā valodā” produkti, kas bieži tiek pasniegti kopā ar gaļu vai zivīm, ir dārzeņi.

Tomātos ir ļoti augsts karotinoīda likopēna saturs. Ēdot produktus, kas satur karotinoīdus (arī burkāni, spināti, saldie kartupeļi un zaļumi), var samazināt vēža risku.

Kornela universitātes zinātnieki tomātos ir identificējuši divas vielas, kas cīnās pret vēzi – P-kurmarīnskābi un hlogēnskābi.

Tomāti ir labs A un C vitamīna avots.

ASV tomātus patērē vairāk nekā jebkurus citus augļus vai dārzeņus. Visvairāk tomātu izaudzē Floridā.

Ir vairāki tūkstoši dažādu tomātu šķirņu.

Tomāti pieder nakteņu dzimtai un tāpēc ir “radinieki” kartupeļiem, paprikai, pipariem, baklažāniem un petūnijām.

Franči tomātus mēdza dēvēt par “mīlestības āboliem”.

Tomātiem ir vairāk gēnu nekā cilvēkiem.

Vīģes

Tiek uzskatīts, ka vīģes ir pirmais auglis, kas tika apzināti kultivēts (attīstīts/uzlabots).

Vīģēs ir ļoti daudz kalcija – žāvētās vīģēs ir tikpat daudz kalcija kā tādā pašā daudzumā piena. Un atšķirībā no piena vīģes ir arī lielisks šķiedrvielu avots. Diemžēl tajās ir arī daudz cukura un kaloriju.

Kazenes

Kazenes patiesībā nav ogas

Augu pasaulē kazenes, avenes un pat zemenes nav ogas, bet gan augļu ķekari, kas sastāv no daudziem maziem kopā saaugušiem augļiem.

Kivi

Kivi satur divreiz vairāk C vitamīna nekā apelsīni. Tajos ir arī daudz citu vitamīnu un minerālvielu, piemēram – kālija, kas tos, kā kālija avotu, padara par labu alternatīvu banāniem.

Āboli

Āboli ir visizplatītākie augļi pasaulē – to kopējā raža pasaulē pārsniedz 50 000 000 tonnu. Visvairāk ābolu tiek izaudzēti Ķīnā un ASV.

Visā pasaulē ir vairāk nekā 7000 dažādu ābolu šķirņu.

Āboli ir labs šķiedrvielu un C vitamīna avots. Un tie tāpat, kā bumbieri, ķirši, plūmes un avenes ir Rožu dzimtas augi. Varbūt tāpēc tie smaržo tik saldi un kārdinoši?

Āboli dod mums vairāk enerģijas nekā kafija (āboli dod enerģiju, bet kafija “uzmundrina”).

Āboli peld ūdenī, jo to sastāvā ir 25% gaisa.

Lielākā daļa ābeļu ir audzētas no spraudeņiem, tāpēc faktiski visas ābeles ir kloni, nevis brāļi un māsas.

Ābolu paliekas ir atrastas aizvēsturiskās apmetnēs, kas datētas ar 6500. gadu pirms mūsu ēras, un dažas no tā laika ābolu šķirnēm vēl joprojām eksistē – mēs varam nogaršot tādus pašus ābolus, kādus ēda mūsu senie senči.

Pateicoties inovatīvām uzglabāšanas sistēmām, ābolus var “iemidzināt” un uzglabāt no sešiem mēnešiem līdz pat gadam.

Viena ābele var saražot līdz 400 āboliem gadā.

Apelsīni

Ne visi apelsīni ir oranži. Subtropu reģionos, piemēram, Brazīlijā, kur tiek audzēti daži apelsīnu veidi, temperatūra nav pietiekami augsta, lai apelsīnu miza kļūtu oranža. Tas nozīmē, ka apelsīns var palikt zaļš vai dzeltens pat tad, kad tas ir pilnībā nogatavojies!

Apelsīni, tādi kādus mēs tos pazīstam, savvaļā nepastāv. Savvaļas apelsīni ir kaut kas vidējs starp pomelo un mandarīniem.

Oranžā krāsa tika nosaukta par godu apelsīnam, nevis otrādi. Pirms tam līdzīgu krāsu senangļu valodā sauca par “geoluread”, kas nozīmē “dzeltensarkans”.

Ananāsi

Ananāsi Eiropā pirmo reizi parādījās 1496. gadā, kad Kristofers Kolumbs tos atveda atgriežoties no sava otrā ceļojuma uz Ameriku, bet tos audzēt (siltumnīcās) sāka tikai 1658. gadā Nīderlandē, 1719. gadā Anglijā un 1730. gadā Francijā.

Sākotnēji vārds “ananāss” (pineapple) tika izmantots, lai apzīmētu ciedra čiekurus. Kad eiropieši pirmo reizi sastapās ar šiem augļiem Amerikā, viņi sāka tos saukt par pineapple, jo tie izskatījās pēc priežu čiekuriem.

Katrs ananāss (augs) saražo tikai vienu ananāsu gadā.

Speciālisti joprojām nav nonākuši pie kopēja viedokļa par to vai ananāss ir auglis vai dārzenis. Tas lielā mērā ir atkarīgs no tā kā tiek definēti augļi un dārzeņi. Saskaņā, piemēram, ar šo definīciju: “Dārzenis ir augu ēdamā daļa”, ananāsi ir dārzeņi, taču tad arī visi citi augļi ir dārzeņi 😊.

Katrīnas II valdīšanas laikā Krievijā ananāss augstmaņu dzīrēs tika plaši izmantots. To gan pasniedza mums pavisam nepierastā veidā. Piemēram, grāfam Aleksandram Stroganovam esot garšojuši no etiķī marinētiem ananāsiem gatavoti salāti, bet grāfs Zavadskis ananāsus esot ēvelējis un skābējis kā kāpostus, glabājis mucās un vārījis no tiem boršču un citas zupas.

18. gadsimtā Krievijas impērija bija lielākais ananāsu eksportētājs uz Rietumeiropu. Viena augļa cena tad bija vienāda govs cenai.

Burkāni

Savvaļas burkāni sākotnēji bija violeti, dažreiz balti. Mūsdienās pazīstamie burkāni parādījās selekcijas rezultātā 16. gadsimtā, Holandē.

Otrā pasaules kara laikā briti izplatīja mītu ka burkānu ēšana uzlabo redzamību naktī – presē tika publicēti paziņojumi, ka, lai nodrošinātu izcilu nakts redzamību, britu piloti ēd daudz burkānu. Tas tika darīts, lai maldinātu Vāciju par Lielbritānijas militārajām spējām – ka tā bumbvedēju pārtveršanai naktīs izmanto radarus.

1979. gadā ES pieņēma direktīvu, kurā burkāni tika klasificēti kā augļi. Tas ļāva portugāļiem turpināt burkānu ievārījuma ražošanu un eksportēšanu, jo pēc Eiropas standartiem, ievārījumi satur vairāk nekā 60% cukura un tos gatavo tikai no augļiem.

Greipfrūts

Greipfrūts, mijiedarbojas ar dažiem medikamentiem un var pastiprināt vai pavājināt to iedarbību. Tiek lēsts, ka greipfrūtu sula mijiedarbojas ar 85 dažādiem medikamentiem, un puse no šīm mijiedarbībām ir potenciāli bīstamas.

Zaļie zirnīši

Zirņi bija pirmais dārzenis, kas tika konservēts skārda bundžiņā.

Zirņi palīdzēja Gregorgam Mendelam atklāt vairākus ģenētikas likumus, kas palīdzēja stimulēt straujo progresu ģenētikā un augu selekcijā pagājušajā gadsimtā.

Zirņi bija viens no trešā ASV prezidenta Tomasa Džefersona iecienītākajiem dārzeņiem. Viņš katru gadu izsludināja konkursu par pirmo zirņu ražu. Konkursa uzvarētājs aicināja pārējos konkursa dalībniekus vakariņās, sakot, ka zirņi jau ir ēšanai gatavi.

Kafija

Kafijas pupiņas patiesībā nav pupiņas, bet gan sēklas – ķiršiem līdzīgu ogu kauliņi.

Saskaņā ar leģendu, kofeīna ietekme tika atklāta 9. gadsimtā Etiopijā, kad kazu gani ievēroja, ka kazas pēc Coffea auga augļu ēšanas sāk “dejot”. Kāds gans savos novērojumos dalījās ar vietējiem mūkiem. Mūki no šī auga pagatavoja dzērienu un atklāja, ka tas ļauj viņiem visu nakti palikt nomodā. Šis atklājums tapa zināms arī citiem Etiopijas mūkiem un drīz pēc tam sasniedza arī vienkāršos mirstīgos.

Vārds “coffee” nāk no arābu vārda قَهْوَة‎ (qahwa), kas sākotnēji apzīmēja vīnu, ko tradicionāli sajauc un pasniedz karstu. “Qahwa” vēlāk kļuva par “kahveh” turku valodā un pēc tam par “koffie” holandiešu valodā. Citi avoti apgalvo, ka nosaukums ir saistīts ar Etiopijas Kaffa reģiona nosaukumu, kas ir radniecisks ar vārdiem ” coffee ” citās lielākajās Eiropas valodās.

Kafija tiek patērēta tik milzīgos daudzumos, ka tā pēc tirdzniecības apjoma ieņem otro vietu pasaulē – tūlīt aiz jēlnaftas.

Mekā 1511. gadā kafija tika aizliegta, jo vietējā vara uzskatīja, ka tā izraisa “radikālu domāšanu”. Kafiju mēģināja aizliegt arī daži 16. gadsimta itāļu garīdznieki, kuri šo dzērienu nodēvēja par “sātanisku”. Savukārt pāvests Klements VII bija tik ļoti iecienījis kafiju, ka atcēla aizliegumu un lika to kristīt 1600. gadā.

Āzijas palmu civetas izkārnījumi (jā, jūs to izlasījāt pareizi) tiek izmantoti, lai pagatavotu vienu no visdārgākajiem kafijas veidiem, ko sauc par Kopi luwak, kas pazīstams arī kā “kaķu kaku kafija”. Kafija tiek izgatavota Indonēzijā no Coffea krūma ogām, kurus zīdītājs ir apēdis, sagremojis un pēc tam izkakājis. Pēc tam pupiņas notīra un apstrādā. To cenas svārstās no 35 līdz 100 USD par tasi vai aptuveni 100–600 USD par mārciņu, šī ir pasaulē dārgākā kafija.

Somijā dzer visvairāk kafijas pasaulē. Pieaugušie somi vidēji patērē ap 12,5 kilogramiem kafijas gadā. Otrajā vietā ir Norvēģija, trešajā vietā Islande un ceturtajā vietā Dānija.

Tie, kas dzer kafiju dzīvojot ilgāk nekā tie, kas to nedzer. Mērena kafijas uzņemšana (apmēram 3 – 4 tases dienā) tiek saistīta ar ilgāku dzīves ilgumu, kā arī mazāku sirds un asinsvadu slimību, 2. tipa diabēta un Parkinsona slimības risku.

Marķējums Caffeine-free nenozīmē ka šajā produktā nav kofeīna. Saskaņā ar Mayo klīnikas datiem, 8 unces (226.8 g) bez kofeīna kafijas satur no diviem līdz 12 miligramiem kofeīna. Standarta kafijas tase satur 95 līdz 200 miligramus kofeīna, bet 0,33l kolas – 23 līdz 35 miligramus.

Pievienojot kafijai krējumu, tā paliekot silta par 20% ilgāk.

Senajā arābu kultūrā, sieviete par likumīgu šķiršanās  “pamatojumu” varēja izmantot faktu, ka vīrs viņai no rīta neatnes svaigu kafiju.

Bēthovens esot bijis tik dedzīgs kafijas cienītājs, ka pirms katras kafijas tases tās pagatavošanai esot saskaitījis 60 pupiņas.

Sākotnēji, lai iegūtu “enerģijas uzkodu”, kafijas ogas tika sajauktas ar taukiem. Kafijas krūma ogu mīkstumu arī raudzēja, lai pagatavotu vīnam līdzīgu dzērienu.

Lielākās kafijas tases tilpums ir 22 739,14 litri – Ginesa pasaules rekords 2019. gadā.

Starbucks, 47 gadus pēc pirmā veikala atklāšanas Sietlā, tagad atver vidēji divus veikalus dienā.

Un vēl:

Augļi “nemirst”, kad tos novāc. Viņi turpina reaģēt uz ārējās vides stimuliem.

Lotoss tiek klasificēts kā dārzenis un tā saknes izmanto kā pārtiku Āzijas virtuvē.

Vidēja izmēra granātābolā ir no 200 līdz 1400 sēklām.

Arktiskie mārrutki ir vieni no interesantākajiem dārzeņiem pasaulē. Tie aug Grenlandē visā Ziemeļu Ledus okeāna piekrastē un zied pat lielu salnu laikā. Ziemeļu tautas to izmanto kā līdzekli pret skorbutu.

Sīpoli Senajā Grieķijā tika uzskatīti par svētu dārzeni – Visuma struktūras simbolu. Tos ēda gan nabagi, gan aristokrāti. Lai slāpētu sīpolu smaku, tiem uzēda valriekstus un pētersīļus.

Daži japāņu lauksaimnieki audzē kubveida arbūzus – lai tos būtu vieglāk uzglabāt un transportēt.

Arbūzu sastāvā ūdens ir aptuveni 92 procenti – tāpēc Āfrikā daudzviet tos jau sen izmanto kā ūdens avotu gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem.

Ja apēdīsiet brīnumaugli (Synsepalum dulcificum) visi skābie ēdieni vairākas stundas Jums šķitīs saldi. Šis auglis satur mirakulīnu, kas “izslēdz” par skābās garšas uztveri atbildīgos receptorus.

Par lielāko augli tiek uzskatīts džekfrūts (Artocarpus heterophyllus), kura augļi bieži sasniedz 20-25 kg svaru.

Par visdārgāko augli tiek uzskatīts īpašas šķirnes mango, kuru sauc par “saules olu”.  Tie tiek audzēti īpašos apstākļos Japānā un sver vismaz 350 gramus. Viena “saules ola” maksā apmēram pusotru tūkstoti dolāru.

Par mazāko auglis pasaulē tiek uzskatīts rambutāns (Nephelium lappaceum). Tas ir sastopams tādās Dienvidaustrumāzijas valstīs, kā Taizeme un Vjetnama. Rambutāni ir garšīgi, taču ievērojamu augļa daļu aizņem masīvs kauls.

Par visdīvaināko augli tiek uzskatīts durians (Durio zibethinus). Durianu audzē Indonēzijā, Filipīnās, Malaizijā un Taizemes dienvidos. Lai gan durianam ir maiga salda garša to reti eksportē, jo asās un noturīgās smaržas/smakas dēļ transporta kompānijas to atsakās pārvadāt. Daži uzskata, ka durianam ir patīkami salds aromāts, bet vairums to raksturo kā sapuvušiem sīpoliem, sapuvušām olām, notekūdeņiem vai terpentīnam līdzīgu smaku. Saka, ka pat šo augļu mīļotāji tos ēdot, cenšas neelpot.

Agrāk rāceņus mēdza sēt, izspļaujot sēklas no mutes, jo to sēklas ir ļoti mazas un ir grūti tās izkaisīt ar rokām. Labākie spļāvēji tika īpaši godināti, jo tas nebūt nebija viegls darbs.

Biešu novārījums Krievijā tika izmantots kā dezinfekcijas līdzeklis.

Anglijā 18. gadsimta sākumā uzskatīja, ka gurķi atdzesē ķermeni un izraisa saaukstēšanos.

Zemesrieksti patiesībā nav rieksti, bet gan pupiņas.

ASV ķiršu audzētāji, lai saglabātu ražu, algo helikopterus koku žāvēšanai pēc lietus.

Rabarberu lapas satur nierēm kaitīgu un potenciāli letālu skābeņskābes daudzumu, bet kāti ēšanai ir pilnīgi droši.