ARTŪRA Veiksmes stāsts - nomesti 32kg

ARTŪRA Veiksmes stāsts -32kg

Ar ko sāksim Mūsu iepazīšanos?! Jā, pareizi, kas es par dārzeni un no kurienes? Jau 30 gadus mani dēvē par Artūru. Un mitinos starp elfiem un troļļiem tālajā Islandē. Brīžiem man liekas, ka esmu dinozaurs. It īpaši, kad sākām šo visu kopā ar Inetu. Uz to brīdi labummetrs uzrādīja veselus 116 labumus. Idrit vai kociņ, – tad man bija 29 gadi aiz pleciem un veseli 116 labumi uz 183 centimetriem. Un teiciens/princips: ”Laba cilvēka vajag būt daudz!”, bija mans dzīves kredo. Sakot godīgi – problēmas īsti nejutu, varēju uzkapāt basīti, uzkāpt pa trepēm uz piekto stāvu, tiesa gan, atelpa, uzkāpjot bija kā vecam ģedam. Jā, jā – zinu, teiksiet tas no smēķēšanas. Atbildēšu,- cita kakāšana, kad bikses novelk.  Tas te nav pie vainas, bet liekie labumi gan. Un man viņu daudz, varētu atdot labdarībai, bet neviens jau neņēma. Visi gudri, zin- par velti tikai siers peļu slazdā!
Un tad, tai tālajā 2020 gada novembrī, es uzrakstīju Inetai, jo redzēju, ka sāksies jaunais izaicinājums
A: Čau! Artūrs, 29 gadi, 182 centimetri, laikam, 116 kilogrami, pēc tualetes.
I: Čauuu, Arča! Hmm, Tu nopietni?  Patiešām tik grūti pašam?
A: Pamēģināt gribās. Ir biezpiens poļu veikalā, bet kāds īsti nezinu.  Tā pārsvarā tas cottage siers. Jā siers ir, i kausētais i parastais 15%”,  kas ir liesie un kas ir veselīgie. Viss dabiskais ir veselīgs.

Cik es biju neizglītots!  Bet tā arī tas sākās, – mūsu darba romāns, kurš ilgst jau pusgadu.
Un ja godīgi: gudrāks īsti neesmu kļuvis, ja nu vienīgi mazliet!
Labi, labi, lai Tu, mans mīļais lasītāj, neaizmuktu pusceļā, pateikšu, ka uz doto brīdi labuma mērītājs, rāda 84 labumus.  Ko, iespaidīgi, ne?– 32 kg!  Un tas ir bez sporta zāles! Tikai maize un ūdens, nu un sveču gaisma… 
Labs i, kādēļ es uz šito parakstījos, ne rakstu, bet izaicinājumu? Prikiņ, – ceļi sāka sāpēt! Un sapratu, ka vajag pamēģināt atviegloties, lai nenākas iejaukties ķirurģiski. Nu, un runčku, lai var ieraudzīt pilnā apjomā. 

Kā tas notiek pie Inetas? Viņa sagatavo ēdienkarti, sarēķina visu, uzraksta saprotami pa ēdienreizēm, ko un cik ir jāapēd. Kad man, alnim, nedaleca, viņa apskaidroja, ka to te, var aizstāt ar šo te. Vai arī – šo nevajag, labāk pērc to un šito. Īsāk sakot – All inclusive. Un pluss tam visam ir tas, ka viņa sastādīja ēdienkarti tieši man. Par tik cik, es –atzīšos – gatavoju tad, kad ir garastāvoklis un gatavoju ar sirdi un dvēseli, un mīlu, ka darbadienu vakari ir brīvi, tādēļ manu ēdienkarti Ineta uztaisīja 4/3. Pirmdiena-ceturtdiena/piektdiena-svētdiena. Individuāla pieeja! Varbūt blats!? Nu dikti simpātiski 116 labumi viņai trāpījās.  Klāt ēdienkartei nāca arī treniņprogramma. Uz kuru godīgi sakot nestāvēja. Slinks.  Taisīju tikai presīti, pumpējos. Tas uz ko nebija slinkums. Tagad saprotu, ka nu ir pienācis laiks pieslēgt zāli, savādāk nu jau vairs neiet tik raiti kā gribētos. Jopcik, gandrīz aizmirsu, viņa vēl tevi pievieno WhatsApp grupiņai, kur tādu kā es, iesācēju, ir tik sasodīti daudz! Un ar kopigām pūlēm mēs dodamies katrs uz savu mērķi – uz mazāku labumu. Apspriežam receptes, knifus, prasām padomus, dalāmies pieredzē un atbalstām viens otru. Jo kopā jau ir vieglāk, un ir tāds neliels sacensību gars, kas dzen uz priekšu.

Zinu, par ko Tu tagad domā, ” dirs ka zariņu govs”, viss nevar būt tik labi. Es arī neticēju, domāju – būšu badā, bet ne velna! Atceros – Inetai rakstīju, ka varbūt var neēst visu dienas normu, jo nu nelien iekšā. Apjoms liels, bet enerģētiskā vērtība ne tik liela. Tā, ka badā nenomiru. Galvenais, ir tas, ka es atrodos aiz trejdeviņām jūrām un septiņiem kalniem, bet ēdienkarte strādā, un produkti ir praktiski vieni un tie paši. Tā ka derēs arī Tev, lai kur arī tu būtu.
Pirmās 4 nedēļas beidzās ar ” -11” labumiem, un rezultātu jau redz, vismaz cipariņus, uz labummērītāja, jau pēc pirmās nedēļas, kas nevar nepriecēt. Pēc tām 4 izaicinājuma nedēļām sapratu, ka iesim tālāk un kopā! Tā takš labāk, ērtāk, un vieglāk, kad ir stabils plecs blakus. Un te,- pēc tām 4 nedēļām, sākas jau nākamais solis, nākamā grupa cilvēku, slepenais ’’Kūku ēdāju klans’’, galvu reibinošas dāmas un viņu panākumi, kas atkal motivē, bet tas, lai paliek nākamajai reizei.
Ja lasi šo, tad uzspied pirkstiņu uz augšu, padalies un piesakies, – cepsim kūkas kopā! 

 

Turpinājums (iesūtīts 20.12.2021.)

Savā pirmajā rakstā, kas ir te -> https://www.edunsporto.lv/?p=17618 es teicu ka būs turpinājums un te tas ir. 😉 Ņemam čaju vai kafiju, kādu našķi un iekārtojamies ērtāk, būs daudz un ceru 🙄 būs interesanti.

Ir jau gads riņķī,(izklausās tā itkā būtu trimdā vai cietumā 😅) un ir vēlme atkal padalīties ar savu pieredzi, pārdzīvojumiem, veiksmēm un neveiksmēm.

Man liekas visi zina, ka nekas dzīvē nav par velti. Lai kaut ko iegūtu/panāktu nākas no kaut kā atteikties vai sevi kaut kā ierobežot . Tievējot tas ir cukurs(saldumi un limonādes), ballītes ar lērumu alkohola līdz rītausmai, fastfoodi un visi pārējie “neveselīgi” produkti, ieradumi. Līdzi šiem ierobežojumiem un atteikumiem mainījās ne tikai mans ķermenis, bet arī domāšanas veids. Vērtību sistēmā arī parādās savas korekcijas. Zinu pats no savas pieredzes, ir grūti sākt kaut ko jaunu un vēl grūtāk ir turpināt, it īpaši, ja kaut ko nākas darīt pirmoreiz. Pats tur biju, pats tam gāju cauri, tāpēc arī zinu. Bieži gribas atmest ar roku visam. Atgādināšu, ka 2020.gada novembrī es svēru 116 kg, bet 2021.gada jūlijā tie bija jau tikai 84 kg. Un tāds tas ir joprojām 84-85 kg.

“Naher to visu, esmu pārāk noguris, lai kaut ko taisītu, gribu atpūsties” Vai atvelkot savu pakaļu no darba, pēc 10 stundu darbadienas: “Nē, šodien uz zāli neiešu, nejūtos labi, esmu noguris, izmircis, nu un vienkārši nestāv” zini, cik bieži bija šādas domas iezagušās- biežāk nekā tad, kad gribās. Kaut kāds absurds 😅 Cik morāli grūti paliek tad, kad tu esi nostaigājis uz zāli 2-3 mēnešus , atdevies tur sevi visu, bet rezultātu neredzi?🤔 Tādos brīžos tās rokas gribot- negribot nolaidīsies, jo neko nedarīt jau ir vieglāk. Tad es izņemu no skapja savus 2XL maiku, uzvelku un saprotu: ” Es līdz šim brīdim esmu gājis entos mēnešus,- vai tad sākumā bija vieglāk? Nē, tad kāpēc tagad būtu jābūt vieglāk? Gribi atkal XL’us nēsāt?’ Nē, paldies!” Nu tāds riktīgs spēriens pa pirmo vietu😂 Un atkal esmu gatavs cīņai. Un caur šiem entajiem dueļiem pašam ar sevi rūdās raksturs un mainās viss pārējais.

Un tad ir tā lielā diena, kad pēkšņi Tu saskati rezultātu, no tevis iesētās sēklas ir kaut kas izaudzis. Johaidī, tad ir prieka pilnas bikses. 😆 Es to esmu panācis, rekur ir mana balva, un kā man patīk. Tad tu neviļus atkal atceries to brīdi, kad biji tur, kur rokas nolaidās, un saproti, kāds gan es esmu malacis, ka toreiz sevi neuzmetu. Un tad paliek interesanti, kas tad tur tālāk izaugs, kā mainīsies, kas nu galu galā sanāks? Un te tu jau aizmirsti, par to, kas bija iepriekš un sakties nākotnē. Ar entuziasmu, cerībām un bailēm. Jo strādāt nāksies vairāk. Un atkal sāksies apburtais aplis. Negribu, nevaru, naher. 😂 Un tad atceroties sākumu, davaj, es varu, es jau esmu tik tāl! ticis, nav atpakaļceļa. Un atkal nāks panākumi. 😉

Manuprāt, sanāca gana laba atbilde tiem, kas grib zināt, kas tās brīnumzālēm, kas palidz notievēt? Darbs un cīņa pašam ar sevi 24/7 gribētu rakstīt 365 bet 😂 rakstīšu 300 dienas gadā. “Normālam” ar takš kaut kad jābūt 😅

Paldies, ka izlasīji, ceru ka noderēs. Un atceries, Tu neesi vienīgais, kam ir grūti. 😉 Mans būt ar Tevi 🤗

Priecīgus Ziemassvētkus.😉🤗

P.s. Ir jau vēl kaut kas, bet to atstāsim nakamajai reizei.

Dalies ar draugiem
Kopīgojiet vietnē facebook
Facebook
Kopīgojiet vietnē twitter
Twitter
Kopīgojiet vietnē pinterest
Pinterest
Kopīgojiet vietnē telegram
Telegram
Kopīgojiet vietnē whatsapp
WhatsApp
Kopīgojiet vietnē email
Email